Mums raksturīga mode pačīkstēt, ka dzīve nav izdevusies, pašvaldībā sēž vieni vienīgi rīkļurāvēji un eksistence šai valstī nožēlojama. Protams, ka dzīve vienmēr šķiet labāka tur, kur mūsu nav. Bet vai tā tiešām ir? Un vai šo dzīvi – tādu, kāda tā ir – mēs neesam nopelnījuši ar savu attieksmi, savu darbību vai, tieši otrādi, bezdarbību?
